JAWA KLUBS LATVIJA | Jawa/CZ motociklu forums - Diskusiju Forums: Mazliet tālāk par kaimiņa šķūni

Apskatīt tēmu

JAWA KLUBS LATVIJA | Jawa/CZ motociklu forums » Kopējais forums » Jūsu raksti

Mazliet tālāk par kaimiņa šķūni
Kaarlis	#1 Ziņojums ievietots 23-04-2016 18:55
Fusioneer Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12	Lai iesāktu lasīt, iesaku apbruņoties ar vismaz dažiem aliņiem no ledusskapja un pārslēgt sevi vieglā sapņu režīmā. Man likās, ka pirms sezonas atvēršanas derētu mazliet paraustīt esošo un varbūt arī topošo motobraucēju dvēseles stīgas. Kāds mazumiņs no rakstu gabala apzināti "izkrāsots", taču kopumā viss aprakstīts pēc reāliem notikumiem. Lai labi lasās. Ilustrācijas var meklēt šāda pat nosaukuma galerijās iekš motopower.lv www.motopower.lv/...al_id=8420 Kaut kad sen... Bernība, bērnība... kur tu esi pazudusi? Aiz lauku mājas stūra? Vai deviņstāvu mājas pagrabā... tas ir tur, kur tika skrūvēts mans pirmais mopēds? Paslepšus. Vecākiem nezinot... Vai kaut kad tad... Jā!tas stāsts jau sākās kaut kad tad... Tad, kad ar nočakarētu skrūvgriezi, āmuru un tēvam fenderētām plaķenēm mēģināju salikt savu pirmo motorizēto braucamrīku. To, kuru ņirgājoties tauta dēvēja par šmirģeli, purkšķi vai vienkārši, par viengaņģi. Tiesa gan, manas mehāniķa zināšanas tolaik nebija diez ko spožas, lai neteiktu vairāk- tādu nebija gandrīz ne maz. To trūkumu toties kompensēja nežēlīga apņēmība un starp daudzstāvu mājām izbūvētā gāzes glabātuve un paugurs, kas uzbērts uz tās. Katru reizi, kad atkal tika risināts kāds gana innovatīvs pagrieziens šperraka konstrukcijā, neizbēgami tika veikta arī iestumšanas procedūra no tā. Parasti gan ne ar pārāk spožām sekmēm. Starplaikos atpūšoties un dzesējot piesārkušo seju ar lielu skaudību vēroju blakus esošo ielu un tur notiekošo rosību. Līkumu slaidi izņēma žigulis, kaimiņam pusstundas laikā otreiz izdevās iedarbināt zapiņu, pazibēja mentu bobiks, pirms tā aizspurdzot mopēdistiem katram pa savu pagalma zālājā iemīto taku... Un tad pa ielu tuvojās viņa! Tik klusi un līgani, kā to nespētu kaut pusotrs desmits pusnokautu ižu ar virpas skaidām izpūtējos. Tajā mirklī es sapratu to, to, ka man kādreiz būs tāds mocis un tik pat ātri es apjautu domu par to, ka došos ar viņu kaut kur tālu, kur acis rāda un benzīns dzen. Sākās jawošanās ēra, Modelis sekoja modelim un tūnings tūningam, līdz loģisko tehnikas progresu pārņēma ģimenes dzīve, kuras labā moča riteņi neizbēgami bija jāsamaina ar bērnu ratiņiem. Taču to jau zina ik viens... nemiers neizčib. Tas nekur nepazūd, tas urda...! Ilgi pētiju tirgus un naudas maka savstarpējo mijiedarbību tehnikas mainīgajā laukā... Izskatīju variantus, domās uzcēlu finansiāli virtuālas gaisa pilis, līdz kādu dienu gluži nemanāmi paslīdēja kāja post sovjet nostaļgiski rūsīgi pūstošās tehnikas virzienā. SS.Lv mānīgais zemnieka ievietotais sludeklītis mani sašņorēja savos tīklos. Aizbraucu, ierūcināju, pievācu! Noskaitīju naudu, iecēlu piekabē un caur CSDD uz mājām! Mājās sieva nikna, darba kolēģi smīkņā, Kaža: Tu jau uz vecumu galīgi nojucis, vai? Lai gan mocītim odometra cipariņi bija sastājušies tikai 9tk apkaimā, nācās pārlasīt visu, kas vien bija skrūvējams. Laika zobs tomēr dara savu! Noskrūvēties nācaās padaudz un tieši tādēļ vēl jo lielāks prieks par motoriņa ritmisko un rāmo murrāšanu. To jau katrs, kam bijis 2-taktnieks zin, ka puse no panākumiem un prieka ir jau tad, ja no rīta kurbulējot motors ir ierūcies! Neliela konstruktīva iejaukšanās un lielākā daļa problēmu izgaist kā nebijušas. Pirmā miskastē ielidoja aizdedzes sistēma, tad riepas, bremzu loki un citas detaļas. Vecais Čehu draņķis nemanāmi no iekšpuses sāk veidoties par sakarīgu braucamo. Pirmās vasaras beigās jau ļoti izvairijos no piestāšanas pie veikala, ja tur tuvumā atradās kāds vecākas paaudzes vīrs ar sārtāku seju. Pavasarī ir patīkami ja ievēro, taču rudens pusē sāk apnikt šitie: "O-oo, jawa! Man arī tāda bija! Cik maksā? Kur var nopirkt? u.t.t" Jābrauc? Pirmie izbraucieni kopā ar motocikliski noskaņotiem draugiem un paziņām pa Latvijas ārēm, Baltijas ceļš, piedalīšanās citos pasākumos, brauciens pa Igaunijas salām- kaifs! Prāts sāk nesties uz kaut ko vairāk. Kā būtu, ja aizbrauktu kaut kur vēl tālāk...? Kā tas būtu? Motivācija. No pieredzes varu pateikt: visvieglāk ir tupēt dīvānā, blenzt teļļukā vai netā, skaust par to, ka citur visiem viss kruta, citur saule spožāka un lēni pielejot mūli žēloties par to kā dzīvē neiet. Patiesībā viss ir tik vienkārši. Vajag piecelties un iet. Nospraust mērķi un meklēt ceļus tā saniegšanai. Un nav obligāti jābūt ne Bilam Geitsam vai Bredam Pitam. Vajag tikai darīt! Arī vienkāršais cilvēks var nogāzt kādu foršu podu. Arī sabiedrībā par nēģeri uzskatītais auto servisa darbonis bez liela finansiālā pamata. Krievija, jeb mazliet tālāk par kaimiņa šķūni 1. Krievija- tas bija pamatīgs izaicinājums! Braucienam bija jānobriest vairāk kā pus gadu. Tika radītas pāris neveiksmīgas komunikācijas formas internetā, lauzti virtuāli šķēpi, Grupa bija pieteikušies kādi padsmit gribētāji... Organizātoriskā forma kā tas notika vēl jo projām izraisa vēmienam līdzīgas sajūtas, taču tas mežonīgais pirmreizīguma prieks kad kopā ar Krievijas jawistiem lielā grupā braucām pār Ņevas tiltiem, vai arī Maskavā mēģinot atšūties no miličiem Sarkanajā laukumā, laikam nebūs atkārtojams ne kad! Mēs to izdarijām! Četri motocikli- četras jawas. Caurmēra moto vecums- 25- 50 gadi! Paši arī jau sen kā tīņu gadus aizmirsuši. Krievijas mērogi, ticības spēks un tradīcijas, vēsture, arhitektūra un daudz kas cits, tas ir ko vērts! Tautas attieksme mūs ieraugot, no mašīnu logiem izkarinātie fotoaparāti un kameras, sveicināšanās pie luksoforiem gaidot zaļo gaismu, nav īsti vārdos aprakstāma. Kā jau vienā tv raidījumā tikām runājuši, vienkāršā tauta ir tāda pati kā mēs- bez pārmērīga naida un politikas galvās. Braucienu, protams, atviegloja samērā nesen aizgājušie padomju laiki un tad iegūtās valodas zināšanas. Kontakti ar turienes jawistiem viesa zināmu drošības sajūtu arī tehnikas ziņā. Drošs paliek nedrošs, tomēr bijām nodrošinājušies ar detaļu un štrumu bagāžu, taču to gandrīz nevajadzēja. Mums gan pievienojās kāds samērā nejaušs ceļabiedrs un tad no rociņas pasmērējām gan! Jawa gan ir remontu ziņā pateicīgs braucamais. Stundas laikā nomainijām noklemmējušo virzuli tur pat ceļmalā un uz Maskavu prom! Laikam jau būtu grūti atrast citu tik uzticamu un tik viegli salabojamu tehniku. 8 dienas ceļā aizripoja kā pieckapeika pagaldē. Ar nenormālākajam emocijām piesmēlos ieraugot robežas Latvijas pusē sagaidītājus ar skābiem gurķiem un rupjmaizi un burku medus. Jawisti tomēr ir viena liela un varena ģimene. Jau braucot mājas virzienā pēdējos simtus kilometru, galvā sāka rosīties doma par nākamo braucienu. Tā ka drusku žēl vai skumji ka viss tik ātri beidzies? Nebija ne skaidra apveida formātam nedz arī idejas par virzienu, taču skaidri zināju- būs! Un bija arī! Austrumeiropa jeb mazliet tālāk par kaimiņu šķūni 2. Ideju virzienam nebija tālu jāmeklē- par visu jawu dzimtenes apmeklēšanu daudzi runāja jau sen. Nedaudz appušķojot pamatvirzienu par visiem tapa arī maršruts. Kas to būtu domājis, ka tas varētu būt tik ļoti vienkārši un reizē sarežģīti? Braucēju un līdzjutēju mocīši sāka lēnam pildīt manu pagalmu. Kāds bariņš jāsatiek jau tuvāk Saldum, citus plānots satikt pašā Saldū kādā tankštellē. Pēdējā pelde baseinā, pabužinu sunim skaustu, bērniem buča un aiziet... Pāri pārbrauktuvei, pa labi, gabaliņš šosejas un tad jau Mītava klāt. Kādā krustojumā Krišjānis rādot ar pirkstu pret debesīm atgādina vecum veco jawistu joku par ūdenstorņiem un emometru sajūtas vienkārši perfektas. Saldus tankštellē sarunājam ar Bardziņu ka lietosim rācijas un tādejādi pieskatīsim baru lai visi turam kopā. Es pa priekšu, viņš no aizmugures visus pieskatīs... Kas tev deva! Pasākums izgāžas jau pēc kilometriem pieciem- neatceros īsti, pazuda pieclitrīgais, sponsoru dotais "Brālis", vai tīri tehniska rakstura starpgadījums, taču pļerkšķi austiņā biju palaidis gar ausīm un spoguļos rēgojās tukša ceļa nomale... Tā kā rācijas bija aizņemtas un man tās pēc brauciena bija jāatdod, nevarēju pamest grāvmalē un turpmāko ceļojumu vazāju tās bākas somā kā beigtu kaķi. Šī gan nebūs ceļojuma laikā vienīgā mācība par aizņemtām mantām, taču par to vēlāk. Pazūdot pēdējam pavadītājam un pārbraucot leišu robežu līdz apziņai sāk nonākt realitātes sajūta. Nu, trakais! Ko tu dari! Ar vecu jawu kārtējo reizi sazin kur un... aiz muguras vēl bariņš tik pat dullu indivīdu! Vai nu trakomājā brīvdienas vai arī es neko nesaprotu? Šoreiz jau dullo apjoms izpaužās kā 7 motocikli un 11 cilvēki no kuru bariņa 4 dāmas kā pasažieri. Tā ir neparasta sajūta, kad brauc pa priekšu un apzinies, ka tev un tavai avantūrai seko ievērojams bariņš ļaužu. Viņi visi tev tic, cer uz izdošanos un un paši dara visu, lai tas tā notiktu. Patiesībā, tā ir daudzu ļaužu kopīga ieceres īstenošana: Ar retro moci cauri austrumeiropai! Visu eiforiju čakarēja tehnoloģiski morālais ķirmis kas rāpoja pa galvu un grauza smadzenes: Vai man mocim pekas tā vibrēja? Liekas, kloķene neturēs! Tāda vibrācija taču nebija pat pirms remonta! Tikko bija Ādažos uz remontu atdota. Jupis rāvis to Siliņpapu, ko viņš man tur sataisijis. Domās gāniju vecmeistaru un paniski vēroju nu jau pa priekšu palaistā Aivara moča dažādi kūpošos izpūtējus. Viņam gāja vēl trakāk- iedomātu ķibeļu vietā bija reāla- nestrādāja tik pat kā labās puses cilindrs. Kādā no tankštellēm tika arī apcerēts variants baraukt ar to pašu prāmi no fāterlandes atpakaļ un tad sazvanīt kolēģus ar busu kas no gādātu mājās. Aivars gan spītīgi griež rurčkā, aiz ķiveres stikla viegli zaļais ģīmis pauž kaudzi apņēmības, pārējie sakož zobus un Klaipēdas osta klāt. Kūkojam rindā uz prāmi, skaitam kaijas un štukojam par to ko nezinam. Kopā ar mums rindā vācu moto braucēji kas atgriežas mājas, taču stāsts par viņiem un prāmi nedaudz vēlāk. Maucu uz prāmja kā Antiņš stikla kalnā- pirmo reizi braucot viss nezināms un svešs. Pieštropējam močus un dodoties uz klāju vēl nodomāju, ka panckas varēs vēl savākt arī vēlāk, taču sievas bubināšana liek visu ņemt līdz. Vēlāk izrādās ka tikt pie mo varēs tikai fāterlandē. Ak sieviešu panikas un intuīcijas mistrojum, tu atkal esi mūs izglābis! Beidzot prāmis izkustās, kaijas brēc, zaļgani duļķainais ūdens viļņojas un neatlaidīgi sāk tuvoties krastā izkāpsanas brīdis. Laika īsināšanai sarunas, līdzpaņemtais Brālis un, izrādās, Gintam dzimene! Kolektīvs jau arī nav vakarējais ; pasniegtas jau sagatavotās dāvanas- īpašais t-krekls un plastmasas neļķe. (tā visu ceļojuma laiku nobrauca līdz aizsprausta aiz kofera) Kaut kādā brīdī pamanam- vācieši kaut ko jocīgu štellē kopā- izrādās, mocisti vadā līdzi saliekamu ģitāru. Vakars netika palaists vējā. Kuģa pakaļgalā, motora dunoņai uzdodot basu un jautrībai sitot augstu vilni, spēlējām rokenroliņus šlāgerīšus, piemirstas bītlu dziesmas un sazin vēl ko. Giča gāja no rokas rokā- vācietis, Aivars, un es, ieskandinājām tā, ka vel divus stāvus augstāk, pār margām pārliekušamies pasažieriem tas likās kā brīvdabas koncerts. Paldies par aplausiem! Kādā brīdī Aivars atceras skolas laikā galvā iedzītu dziesmiņu Vācu valodā un nodod tā ka visiem mutes pusvirus. Vācietis priekā par domubiedriem iznirst no kuģa restūža ar klēpi aliņu ko uzsauca kompaškai, taču viņš to vēl nezina- rīt to ļoti pats nožēlos. Kaut kas no lv dzīvojošo savvaļas krieveļu rūdijuma ir arī mūsos! Rīts pienāk vēss un pelēks. Pelēks vairākas nozīmēs. Pelēka bija jūra, debesis un arī termometra stabiņš. Pelēka bija arī vācieša seja. Visapkārt ūdens klajs, krastu nemana, tikai pa koridoru pretī nākoša geometriski aizpampusī vācieša seja vieš kādu krāsainu smīnu. Taču nekas nevarēja konkurēt ar fūristu kautiņa likteņa pēdām. Tiem, sukučiem paveicās! Tā kā no prāmja fāterlandē noripojām svētdienā, tie nobraukuši no prāmja laimīgi klēpjiem pierausa aliņu bundžas ostas bodē un palika ostā lāpīties līdz pirmdienai. Vai attiecību skaidrošanā piedalijās ostas poliči, lai paliek pašu ziņā. Mums bija savas lietas ko risināt. Prāmis Sassnitz ostā pienāca ar kavēšanos. Ripinamies trīcošu sirdi lejā uz ostu un še tev: Mans vārda brālis, arī Kārlis, knapi tiek līdz ostas placim- latvijas gaiss ar leišu naglas palīdzību no aizmugures riteņa tagad patvēries kaut kur vācijas mākoņainajās debesīs. Lieki nekavējamies, metamies montēt, taču kopā ar kravas demontāžu tas kādu laiku paņem. No ostas vācu poliču ziņkārības pavadīti izkuļamies tikai kaut kad pēcpusdienā. Līkums pa salu, Königsstuhl klintis ar skatu laukumu, pilsētiņa Sellin un restorāns uz ūdens, patiesi kulturāla satiksme, nepareizi izvēlets tilts no Rīgenas salas uz salas uz kontinentu jeb Stralsund- tas jau bija gana, taču nakts tumsā palaistās raķetes kas bija gaidijušas mūs- tas bija krāšņs punkts pirmajā vāczemes vakarā. Bijām ciemos pie vācu kolēģiem- Jawapower.de. Apdzīvotā vietā ar nosaukumu Kuchelmiß. Iepriekš Aldis jau bija ieminējies ka viņa sieva kaut kādus tur vārdus protot vācu mēlē, tad nu atklājas fakts, ka tiešam perfektā vācu valodas skolotāja mums sniedz tiešām izpalīdzīgu roku komunikācijas jomā. Mūs sagaida vieta teritorijā, vakariņas un liela nojume zem kuras ierāda vietu telšu būvēšanai. Pa pagalmu žiperīgi saimniekoja divi bīglveidīgi suņa izstrādājumi, kas momentā uzvaroši novērtē un okupē viņuprāt, viņiem domātās ērtās suņubūdas ar madračiem. Sākas kariņš, taču lai arī uzvarētāji jau sākotnēji ir paredzami, pirms pamest jauniegūtās suņubūdas, viens man mēģina iekost rokā, otrs operatīvi iezīmē pārējās teltis. Sakarā ar negantajām izdarībām šie tiek pie jauna sugas apzīmējuma: Vācu Maitu suņi! Pēc telšu būves seko vakariņas un komunicēšana ar šamējo salidojuma dalībniekiem. Cita starpā gadījās noķert arī nelielu kūltūršoku, jo es kā valodu nepratējs, nebiju iedomājies, ka būs iespējams ar šamiem sarunāties krieviski. Bet fakts paliek fakts- nelaimīgajā mūra šamajā pusē viņi visi bija spiesti skolā mācīties kriviešu valodu. No rīta brokastojam un gatavojamies kopīgam izbraucienam. Pusaizmidzis ar vienu aci vēroju kā Aivars uz prīmusa izdedzina totāli aizauguša izpūtēja stabuli, bet ar otru brokastojošo vāciešu sirmās galvas un netīšām nonāku pie domas ka onkām tablešu čupa pie brokastu galda ir ikurāt tik pat liela kā mana sviestaize. Sāku domāt ka brauksim garlaicīgi un lēni vāciski ieturētā pensionāru riksītī tā ap 70-desmit, taču kas tev deva... Laikam tas bija 1932 gada verķis- precīzi neatceros, taču uzdeva kolonnai tik brašu tonīti ka bija ko turēt līdz. Brauciena mērķis bija kāds brīvdabas putnu parks Fogelpark Marlow. Diemžēl dresētu ērgļu aviošova skatīšanos sačakarēja pēkšņi uznākušais pērkona negaiss. Tā vietā zem nojumes rijām viņu kaut kādas desiņas. Bišķi jautrība sanāca sīku pērtiķīšu iežogojumā. Kamēr es bakstos ar go-pro šos filmēdams, kāds no bara jau zvejo man ārā no kabatas moča atslēgas. Krimināls ar skaļiem smiekliem tika laicīgi novērsts tālab atceļš uz nometni varēja notikt bez sērkociņu vai naglas palīdzības iedarbināšanas nolūkā. Atceļā vācieši mūs aizved uz kādu skaistu mazpilsētu piekodinot ka vakariņas 19.00 . Neiedzēris nepateikšu, taču ja atmiņa neviļ pilsētas nosaukums ir Güstrow . Vazājos pa skaisto pilsētiņu un štukoju uz kuru pusi ziemeļi un kas būs ja noplīsīs telefonā instalētā navigācija. Bezgala skaistas un sakoptas tās vāciešu pilsētiņas. Acīs iekrita fakts, ka pilij, kas nebija nekāda mazā, no daudzajiem skursteņiem divi vienādi neatradās. Pēc izstaigāšanās savācam močus ko bijām atstājuši pie pilsētas doma. Tālāk atceļš uz nometni, vakariņas, alus, mūzika, pēcāk arī nogurums un tā profilakse. Arī Aivars manāmi atslābis- galu galā grillētais izpūtējs sevi attaisnojis un mocis rūc kā bitīte. Rīt maucam "na Berļin". Sarkanā laukuma pašā maliņā ar jawu esmu bijis (varen jau žiperīgi miliči mūs toreiz aizdzina), tagad vajadzētu arī piebraukt pie Reihstāga. Ceļš uz Berlīni pats par sevi nav baigā apraksta vērts. Vai nu mēs ne pa īstajiem ceļiem braucām vai kā, taču pati Berlīne sevišķu iespaidu par sevi neatstāja. Noparkojam močus ielas vidū kur katrā pusē četras joslas un taisamies doties līdz trakoti garajam tv tornim, kad nez no kurienes uzrodas policis. Pirmā doma, ka dabūsim pa biksēm un makiem, taču izrādijās, ka šis uzkūlies ziņkāres dzīts jo jawas šim negadoties vis tik bieži un tik kuplā skaita tur ieraudzīt. Pāris fočenes ar smaidīgo polici un dodamies uz torni. Tornis – pīcka gara, apkārt viss ap laukumu izrakņāts- būvējās. Pie strūklakas ar pieminekli tautas daudz. Netrūkst arī visādu metropolēm piedienīgu džoriku kas tur planē nolūkā apčakarēt kādu panaivāku tūristu. Alexanderplatz neptūna skulptūrā (Neptune fountain) esošai meitenei pupi nogrābstīti jo spoži, skaidra lieta, jāpaķēmojas mūsējiem arī! Brīdi paslaistamies kā nu kurš un dodamies tālāk. Startējot no saliņas atdzisušie jawu motori forši uzkūp un dažs vācietis ar vienas rokas pirkstiem aizspiedis degunu un ar otru demonstratīvi ver ciet autiņa logu. Nākamais pieturas punkts Brandenburgas vārti. Tauta vienlaicīgi smaida un rauc degunus- izlepuši velli tādi. Kārtīgu divtakteri laikam sen nav redzējuši?. Fočējamies paši, mūs iemūžina vēl bars ar tūristiem, tad dodamies uz Reihstāgu. Mocīšus sastumjam pāri ietvei parka malā un štukojam ka vajadzētu tā kā piebraukt pie lielajam trepēm taču bišku bail ka dežūrējošais policajs nesašņorē. Ar Zigitu saštukojam iet un palūgt atļauju mocīšus uz īsu brīdi piestumt taču vai nu dežūrējošais policis sen nebija dabūjis, vai arī vienkārši bija nekomunicējams indivīds, tiekam padzīti un paliekam mazliet ar garu degunu. Uzejam uz laukuma bez močiem un izstaigājamies tā pat. Ta kā diena stipri vien iet uz otru pusi taisamies prom jau diezgan drīz. Plāniņš izpildīts, tagad jādodas ārpus pilsētas. Tā kā ir darba dienas pēcpusdiena,trāpam sastrēgumstundā. Vācieši pacietīgi stāv rindā un osta dūmus, jawas jauki kūp, man sāk zust mocim elektrība... ka tavu māti... izslēdzu tuvo gaismu un stāvoklis normalizējās. Šorez paveicās! Izkuļamies no Berlīnes un tā kā kļūst jau vēls sākam štukot kempingu. Andrīts atrod navigācijā tuvāko un mauc pa priekšu. Tinās kilometrs aiz kilometra, visādi ceļi un neceļi bet kempinga kā nav tā nav. Nu neko, uzticamies navigācijai un tik maucam uz priekšu. Pēc kilometrim kopskaitā ap 50 astoņu vietā klāt Berlīnes zīme un kārotais kempings. Andrīts vaibsta seju, lamā navigāciju, mēs viegli zirgojamies un kārtojamies kempingā. Atstutēju moci pret priedi un kā parasti iekurbulēju nolūkā piepumpēt madraci, kad garām slāj kāds plikpaurains pensionēts fāterlandes indivīds gados, un sāk varen neapmierinatā balsī man skaidrot kā viņam nepatīk, ka es rūcinu moci un smirdinot, lūk gaisu. Ta kā šamā izgājieni man baigi nesimpatizēja, skaidrā latviešu valodā piedavāju viņam piepūst manu madraci ar muti. Pensionētais indivīds uzvārijās un palika vēl skaļāks taču burkšķēdams aizslāja prom. Vispār skats nožēlojams. Milzīga daudzu hektāru liela teritorija ūdenstilpnes krastā, sānu pie sāna pilna ar iesūnojušām kemperu būdām kas apkarinātas ar satelītu šķīvjiem. Dažam riteņi noskrūvēti un riņķī sēta. Kaut kāds sviests- no rīta pabrokasto, guten tag, danke shon visu dienu noslaistās pie sava teļļuka, samērās ar kaimiņu satelīta šķīvju diametriem , vakarā burkšķēdami nodušojas un ar vistām velkās gulēt un tā tā dzīve paiet... Labs ir, ko tur daudz iedziļināties. Toties mums vēl viena ceļojuma diena veiksmīgi aizvadīta. Rīts pienāk tāds pats kā citi rīti- drusku pelēks, zālē rasa un atkal jākrāmē mantas. Kaut kādā mirklī konstatēju, ka fāterlandes debesīs peldošie mākoņi no mūsējiem neatšķirās ne ar ko. Arī vakardienas lieki nobrauktie kilometri izpaužas nedauz pozitīvā formā- mūsu grupai ir iespēja nobildēties pie Berlīnes zīmes vismaz izbraucot otreiz no tās. Tālāk ceļš solās kļūt mazliet interesantāks. It kā līkumu vairāk, tā kā pakalni lielāki. Kādā brīdī noķeram jawistu salidojumā bijušu ekipāžu, mājam ar rokām un laižam tik garām. Vienā brīdī sāku manīt, ka ceļs sāk sastāvēt vairāk no uzbēruma un maziem tiltiņiem nekā vienlaidu klājuma. Esam nokļuvuši superīgā apvidū ko mēdz dēvēt par Vācijas venēciju- upju un kanālu sistēma kurā atšķirībā no Itālijas, ir maz mūra un daudz dabas. Šeit kā skaidroja Zigita, dzīvo Vācijas minoritāte- Sorbi. Sadzīve gan šiem ģeogrāfiski tāda sarežģīta izdevusies- gluži kā Venēcijā, visa sadzīve risinās pa un ap ūdeni. Diezgan eksotiski izskatās, ja vizinoties pa kanālu sistēmu mūs apdzen dzeltenā kreklā ģērbies DHL darbinieks ar irkli rokās, kādu līkumu tālāk iezemieši stutē govi uz plosta, bet aiz stūra stāv kravas laivas ar grants kaudzi uz klāja. Stāsta, ka vietējais policis vienīgais drīkstot izmantot motorizētu transportu. Pirmais pitstops Schlepzig. Skaists ciems, ideāla arhitektūra, vēl ideālāka kandžas darītava, pat divos stāvos. Iekšā kā muzejā, aiz stikla sienas pudelītes, paskatoties uz cenām manī uzmutuļo neeksistējoši žīdu gēni un nenopērku... Laižam tālāk un piestājam skaistā pilsētiņā ar nosaukumu Spreewald. Atstājam močus kādā pagalmā, iekrampējamies krastmalas krodziņa alus krūku rokturos un laižamies izbraucienā pa ūdeņiem. Patīkama pārmaiņa pēc ceļa putekļiem un jauks kolorīta baudījums. Kārtējo reizi nākās konstatēt, ka Zigitas zināšanas vācijas valodā un kultūrā ir mūsu grupai kā Dieva dāvana! Garām slīd krasti un ēkas, laivinieks baksta savu irkli kanālu gruntī un Zigita tulko viņa stāstīto. Tā nemanot pienāk ekskursijas beigas. Kurbulējam jawas un laižam tālāk. Dienas rezumē- tikai pārsimts kilometru un esam Thornvaldblick kempingā. Rīt plānots pieveikt Vācijas atlikušo gabaliņu un iebraukt visu jawu galvaspilsētā- Prāgā. Nu, nav jau viss tik vienkāršī lai to tā ar pāris rindiņām aprakstītu... ceļš uz naktsmītni ved pa arvien kalnainākiem ceļiem. Senāk biju iedomājies ka tā fāterlande ir aptuveni tāda pati pankūka ka tā ko tur trīs vaļi, taču nekā! Pāris slēgtos ceļagalos nomaldoties, izraujot divreiz pa to pašu pilsētiņu cauri beidzot kempings atrasts. Man no iepriekšredzētā ceļa posma āķis lūpā- kā būtu, ja nomestu paunas un ceļa serpantīnus pieveiktu bez kravas? Diemžēl ceļabiedriu sejās atzinību neguvu- dominējošais skats: vienā rokā atkorķēta alus pudele, otrā jaunbūvējamās telts miets. Nu, ko! Nākas arī man padoties. Teltis saceltas, apkārt mēness izgaismots debessjums, tumšas egles un kalni- idille gatavā! Vai Dievam dienu trūkst un vai uz pasaules piedzīvojumu? Padodos arī es! Un ir atkal rīts. Vācam nost teltis. No blakus treilera loga mūs pavada divi acu pār- tēvs ar meitu. Cik varēju noprast, mātes vairs nebija un tēvs veda meitu piedzīvojumā... Skumji, taču liktenim nepavēlēsi... Uz šādas, mazliet nostaļģiski bēdīgās nots sākas ceļojums uz Čehiju. Tiek nolemts laika ekonomijas un citu apsvērumu dēļ Drēzdeni neapmeklēt. Un labi vien bija. Kas tur tai Vācijā tikai nav? Viņējo venēcijā jau pabijām, tagad kārta Šveicei. Bet ne jau īstajai. Atkal ceļa līkumi, pakalni mijas ar līdzenumiem, šur tur pa kādam iespaidīgākam pacēlumam vai ķirbulim, garām slīd miests aiz miesta, līdz nonākam pilsētiņā ar nosaukumu Hohnstein. Klintīs ieaudzēta mazpilsēta ar skaistiem namiem un pili. Noparkojam močus superslīpā stāvvietā- pirmoreiz dzīvē saprotu nahren vajadzīga laba rocene autiņam, vai ka moci ar blaķeni šeit noparkot būtu neiespējami. Pa stāvu augšupceļu uzraušamies pils pagalmā kur atrodas motoveikals un zīme vēstī ka mocisti drīkst braukt pa frei, taču mūsu sabremzētā uztvere to palaiž gar ausīm un acīm. Augšā soliņi, kinderiem kaut kāds koncerts un vienkārši labs skats uz apkārtni- esam stāvas klints pašā gala un varam vērot skatus uz pretējiem tādiem pašiem klints veidojumiem vai vienkārši uz lejā paslēpušamies namu jumtiem. Lejā nokāpjot, sastopam kādu īpatni, kas ceļo ar samērā vēsturisku vācu divriteņu izstrādājumu, līdzīgu krieveļu minnelei- laikam MZ. Izskatijās 2* vairāk noplucis kā mēs, taču ar dzīvi apmierināts jaunietis. Sīkbodītē iepērkam pa saldējumam un dodamies tālāk. Ceļš nemainīgi interesants. Pēc serpantīna un strauja pagrieziena nonākam pie norādes uz Bastei klintīm. Pec īsas domstrarpības ar aborigēniem par moto priekšrocībām, noparkojam tomēr močus stāvvietā.Tālāk jāslāj kājām, labi ka netālu. Izstaigājam skaistās Bastai klintis- stāvums un augstums neiedomājams, izbūvētas laipas un laukumi. Klints galā stāvot nevar pat īsti saskatīt pie kājām plūstošajā Elbas upē laivā sēdošus cilvēku siluetus. Kā jau visam skaistajam, arī šī skata baudīšanai pienāk beigas. Pēc padārgas desas apēšanas vietējā restūzītī laižam tālāk. Tālākais ceļš ved gar Elbu nu jau uz vāczemes robežu ar Čehiju. Pie robežas pa kreisi stāva klints, pa labi straujā Elbas upe, priekšā tax free bode- uzminiet, kurp devāmies? Pareizi- caur bodi uz Prāgu! Talākais ceļš bez īpašiem piedzīvojumiem un skatiem- šoseja kā šoseja. KārlisV ieved mūs Prāgā un ved uz hosteli kurā sakās pats esot dzīvojies, šķiet studiju sakarā. Hostelis atrodas kalna galā , blakus kaut kāds milzu stadions. Ieparkojam močus tieši trepju galā un okupējam mazcenas istabiņas. Hostelī viss liecina par krievu laiku nesatricināmo eksistenci- pat krāsa uz palodzēm tā pati- vecā, kas lobās. Istabeles ar kušetītēm un tumbočkām, duša kolektīvā un gaiteņa galā. Sajūta kā skolas kojās. Bet par lētu naudu un vienreiz dzīvē- kālab gan neizbaudīt postsovjet vienreizīgo gaisotni? Kalna galam arī savas prieksrocības- lai saniegtu vecpilsētu un tūrisma kņadu atliek vien izripot pa nogāzi cauri parkam. Pie hosteļa esošā gastronoma sortiments tikai veiicina idilli un esam vecpilsētā. Tur, kā jau tūrisma pārņemtā metropolē, viss notiek. Ļaužu plūsma kā upe, kas tiešām tur pat arī ir. Izstaigājam tiltu- Starp citu- mana un vārda brāļa vārdā nosaukto, vēl šo to, un taksīts mūs aizved mājās. Pret kalnu taču kāpt smagi- jānes sevi un vēl izdzertais alus. No rīta uzsākam ceļu uz teorētisko ceļojuma meku- Jawas rūpnīcu Prāgas tuvumā – Tinec nad Sazovu. Izmetam arī motolīkumiņu pa Prāgas vēsturiski skaistajām vietām. Daži līkumi pa vecpilsētu un esam jau pie Prezidenta pils , laukuma pašā vidū. Kamēr parkojam močus, ar acu kaktiņu vēroju ainu kā gids ved grupu pār laukumam, ieraugot jawas, sāk stāstīt par tām, taču ieraugot numurzīmes ar ES un sarkanbaltsarkano karodziņu viegli salecās... Tagad varu paskubināt savu veco, sarkano "emmu" -kusties fiksāk! Ko, kas ir! Mājas nejūti? Vecā sarkanā 638 emma raiti kust tik uz prikšu un jauki izvelk līkumu pēc līkuma. Kādā mirklī sastopam ādainu velorekšu kompāniju- nebaidieties- tie nav svešzemju bandīti bet gan sensenas, ar ādu pārvilktas trīsriteņu automašīnas ar Jawas motoriem karkasā. Ja kāds nezin, paskatiet austrumeiropiešu filmas par pēckara periodu- tur to ir atliku likām. Starp citu, interesanta tehniska īpatnība- lai nebūtu jāpārtaisa moča ātrumkaste, reverss realizējas piešķiļot dzinēju pretējā virzienā...! Iebraucm pilsētiņā, kas kādreiz bijusi visu jawu dzimtene un meka. Nekā īpaša- tad jau Mītavas nomale ar cukurfabriku varētu būt pievilcīgāka. Pie kādas autobusu gala pieturas paķeram uz nopratināšanu aborigēnus, kas ar pusizdzertu aluspudeli norāda virzienu, kur devušies savulaik tūkstošiem strādnieku savās rīta gaitās. Mazliet maldoties pa gājēju celiņu nonākam uz tilta pār upi, kurš ved taisni vai rūpnīcas pagalmā. Uz tilta ieķeram objektīvos rūpnīcas emblēmu ar mūsu močiem un tā kā otrā galā ir trepes, atkāpjamies uz šamo krastu. Taču pilni apņēmības rūpnīcas kompleksu tomēr apmeklēt. Pa dažiem ceļiem un neceļiem apbraucam upei otrā pusē un nonākam uz ielas, kas iet gar ražošanas kompleksu. Piebraucam vietā, kur šobrīd ir galvenie vārti un lūkojam tikt teritorijā, taču izdrāžas babene ar ne ta slotu, ne ta grābekli nagos, aktīvi vicinās, dzen mūs prom un taisās saukt policiju: "velkom home may Jawa"! Ieraujam asti kājstarpē un tinamies. Dažus simtus metru tālāk vecā strādnieku caurlaide. Skats kā filmās! Kā apmēram dienu pēc rītdienas vai ātomkara- vārtiem priekšā aizauguši krūmi, pulkstenis laikam apstājies sociālisma pajukšanas dienā un ķieģeļi no sētas mūra palēnām sākuši drupt un piebārstīt sētmali ar savām lauskām. Skumīgi fočējamies, itkā taisamies jau prom, taču kādā brīdī no sētas vārtiem iznirst kāds tēls un riktējās mašīnā. Aldis arī nebūdams vakarējais, taisās šim klāt un jautā kā var redzēt kas darās sētas tajā pusē. Pēc īsas vārdu pārmaiņas tiekam visi iekšā tajā rūpnīcas daļā kas darbojas ka alumīnija liešanas un apstrādes cehs. Tieši šajā brīdī tiek lietas kaut kādas pasūtijuma detaļas citām vajadzībām taču tas netraucē ienirt motora bloku, kloķvārpstu un dažādu darbagaldu gūzmā. Roķelēm drebot kaut ko klusībā iefilmēju ar kameru, iznāk arī kādas pāris fočenes. Pamestības sajūta jau nu baigā. Cehs milzīgs, visādu darbagaldu gūzma- virpas, frēzes, urbji un sazin kādas vēl iekārtas, pa to visu pāris darboņi mājas čības šļūkādami lēni filanē pa pustumšajiem ceha kaktiem. Kaudzēs sakrauto bloku piramīda liek domāt ka 638 jawa nemirs nekad! Arī Ginta iemīļotie "Koļenvali" mētājas navalom. Izrādās, šīs pašas konstrukcijas, tikai nedaudz izmainītā paskatā, vēl šobaltdien ceļo uz krieviju un Kubu. Un ja pērk, kādēļ gan neražot? Izstaigājam cehu, konstatējam ka viss vēl darbojas un varam doties mierīgu sirdi tālāk. Tālak uz Jawas muzeju. ( Konopište) Muzeja apmeklējums jau pieteikts iepriekš. Saimnieks mūs sagaida un ierāda parkingu pie durvīm. Izstaigājam, iepazīstam, apčamdam un novērtējam- aizgājušo laiku spožums laikam neatgriezīsies nekad! Policaju, armijas, civilie, eksperimentālie, spidveja godalgotie- visi te pat. Pat Vatikāna baltais skaistulis! Vai kāds ir dzirdējis kaut ko par Jawas opozītu vai rotornieku? Vai suzukisti, harlejisti, hondisti un bemberisti vispār apjauš, ka bez Jawas patentiem viņu dzelži nekad neripotu? Asaras birst par to, ko nogalināja sociālistiskā stagnācija! Padomju laikmeta produkti diemžēl pazīst jawu kā 2 cilindru, ķiršu sarkanu un citi vēl lamā par jubiļeikām ģevjatkām, ļukss un hren zin ko... pliekani. Sociālisma laika ražotnes, tādas, kā Čezeta, Panonija, IŽ, arī mūsu Sarkanā Zvaigzne nosprāga taču šie vēl ķepurojās- ir par ko padomāt. Laiks paiet nemanot, mūsu pavadones demonstrē žāvas uz soliņa muzeja priekšā un ar savu paskatu vedina tīties tālāk. Tālāk ceļš ved uz pārdesmit kilometrus attālo Jawa un Velorex muzeju. Viens, divi un esam jau klāt. Mazpilsēta kā jau mazpilsēta, muzeja siena neko daudz nesola taču speramies tik iekšā. Muzejā tomēr ir ko redzēt. Jawas automobīļi, Čezeta skūteri ar blakusvāģiem, velorex ar ādu apvilktie trīsriteņu auto un citas postpadomju republiku iemītniekiem neredzētas tehnikas vienības. Muzeja zālē vairākās rindās dažādu gadagājumu un ražojumu spēkrati, kurus aplūkojot ar vien skaidrāk kristalizējas doma, ka tomēr esam restaurēšanas ziņā ļoti pedantiska nācija. Dažam labam eksponātam atļāvušies uzlikt gadam neatbilstošas vai pat cita modeļa detaļas, citam eļļa pil vai rūsa... Ar šo triku esam saskārušies ne reizi vien un tādēļ varam tikai uzsist pa plecu paši sev! Pašā kaktā aiz letes ar grāmatu rokās snauduļo muzeja uzraugs. Mūsu baram nekādu uzmanību nepievērš un burza lapaspuses. Taču tas tikai līdz brīdim, kad Aldis šim pasaka ka esam no Latvijas un atbraukuši ar jawām. Konkrētais teksts pevieno šim vismaz septiņu jawu paātrinājumu un šis pēc sekundes jau ir uz ielas aplūkot mūsu braucamos. Mazliet patērgājam, apmainamies laipnībām un sākas mūsu ceļš atpakaļ uz naktsmītni- Prāgu. Prāgā iebraucot, protams, prāts jau nenesas uz gulētiešanu. Saparkojam aparātus, sapošamies un veļamies pa kalnu lejā uz vecpilsētu. Tūristu plūsma nemainīgi pamatīga, katrs otrais parka celiņa līkums aicina stiprināt dūšu, līdz esam pilsētas virpulī... Funikulieris pa zaķi, krodziņi, picas, krāšņais pulkstenis ar lellēm un daudz kas cits. Šveiks, strūklakas, mēness virs namu jumtos uzstādīto antenu spicēm... Ak vai! Nakts jau uz otru pusi... Kāds laiž ar taxi, kāds plāno tīties kājām... "Ak, tu svētā nafigācija!" Slājam mājās (hosteļa) virzienā bez savas sajēgas. Vienīgais labums- puspālī ieslēgtā navigācija- ar ilgu čakarēšanos aizved mūs līdz gultai. Otrā rītā gan uzzinam, ka neesam vienīgie bez piedzīvojumiem, taču tas būs vēlāk- tagad galva uz spilvena- off! Maucība! Ir jau rīts! Puspavērtais logs izvēdinājis fūzeļus no istabiņas un pulkstenis neglābjami iežvadzina rīta stundu. Ceļamies, krāmējamies, pošamies, dodamies. Misija ir izpildīta, gribot, negribot iestājas mājupceļa fāze. Ardievu skaistā Prāga, mēs laižam tālāk. Tālāk diez ko nesanāk... Pēc pāris krustojumiem caur pusaizsvīdušo ķiveres stiklu samanu poliču ekipāžu, kas mūs ieraugot priecīgi māj, taču mēs šajā promiļu nulles zemē sajūtamies kā zem auksta ūdens spaiņa, ja ne trakāk. Par laimi likumsargu interese aprobežojās ar tīru ziņkārību un atviegloti varam turpināt ceļu uzņemtajā virzienā. Mērķis- Slovākija. Kaut kā izvagojam Prāgas ielas un tuneļus un nokļūstam uz maģistrāles. Nolemts taupīt laiku un tādēļ dodamies pa maģistrāli Brno virzienā. Sākumā mazliet interesenti, taču jau pēc dažiem desmitiem kilometru sāku just pagājušās nakts uzdzīves sekas. Šoseja gara, taisna, ātra. Pat salīdzinošī ātrie 90/100 ir nenormāli iemidzinoši. Sāku "skaitīt dolārus..." Virinu ciet un vaļā ķiveres stiklu, mēģinu atcerēties visādus brauciena laikā izspēlētus jokus, staipu kājas, pārmaiņus sasprindzinu dažādas muskuļu grupas, taču bezcerīgi. Kaut kādā brīdī saprotu ka nefilmēju vairs ceļu.... fakta konstatācija liek saspringt un tad, kad jau likās aizmigšu vēlreiz, parādās tankštelles zīme. Tur protams, izstaipīšanās, kafija un viss, kas pienākas. Saprotu, ka sūdi ir tikai sākušies un aizsperos līdz enerģijas dzērienu plauktiņam. Izpļumpēju bundžu kaut kāda mēsla un ceļš var turpināties. Jawas motoram viss patīk, tas turpina ierasto darbu daudzu tūkstošu kilometru garumā grabinot gredzenus pārvīlētajās cilindru lūkās. Mans "motors" pēc drinkiem tāds nemierīgs, taču možums saglabājas krietnu laiku. Kaut kur pie Brno pamanu zīmi "Vīne 125km" un prāts āk nesties romantiskām vakariņām. No tā attur kolektīvs un grafiks. Mūsu ceļš turpinās Slovākijas virzienā. Vairs nekādu īpašu mērķu, ja nu vienīgi Tatros pablandīties. Braucot pār Slovāku neskaitāmajām estakādēm un aizsprostu dambjiem, nevilšus prātā iešaujās doma. Ja tādus būvētu pie mums, mūsu "otkatu un aplokšņu zemē", katrs patiltes bomzis būtu miljonārs! Saule jau iet uz otru pusi, kad nonākam kādā Slovākijas mazpilsētā. Jāsāk meklēt naktsmājas. Ar pirmo piegājienu neizdodas, taču aiznakamajā šķērsiela tiekam itin omulīgā viesu namā. Motoparkam tiek ierādīta vieta sterīlā iekšpagalmā. Lai izrādītu cieņu namatēvam, palūdzam dēlīšus ko palikt apakš močiem nejaušo eļļas piļu ķeršanai. Pats saimnieks izrādās tīri lāga vecis. Ar citiem viesiem bija gatavs šahu uzspēlēt, mums arī laiku forši pakavēja. Un pie vajadzības, arī aliņu no nezkurienes sadabūja. Forši! Ja atcerētos kādrez adresi, noteikti rekomendētu. Miestu gan dēvē opar Ružomberoku. Saimnieks atvadoties iedod kādu vizītkarti, kas gan neattiecās uz viņa rezidenci, bet gan uz ikgadēju retro filmu festivālu un mēģina pierunāt atbraukt! Sasolu visu ko parasti un kurbulējam savus braucamos. Tālāk ceļš ved uz Tatriem. Sāku ievērot likumsakarību, ka jo līkumaināks un kalnaināks ceļš, jo vairāk parādās motobraucēji. Sabiedēti par to, ka kalnos praktiski nav tankštelles, sapildamies jau laicīgi un dodamies tālāk. Ceļa tuvumā skats pabaiss. Visur koka draza, izcirtums aiz izcirtuma. Tas esot kaut kādas tur vētras sekas, kuru izpostītā peizāža dēļ sekojis viesnīcu bankrota vilnis. Ceļs ved arvien augstāk, līdz nonākam Tatranska Lomnica. Slēpošanas kūrorts kā jau vasarā, bez slēpotājiem taču tūristu netrūkst. Izmetu loku pa stāvlaukumu un izsecinu, ka jāparkojas iespējami augstāk, mazāk vajadzēs slāt pret kalnu. Mopēdi strīpiņā, slājam uz pacēlāju. Uz pašu spici nelaiž jo esot mākoņu vai kas tur. Apmierinamies ar esošo situāciju un maucam tik augšā. Mirkļos, kad pašķiras mākoņi, skats fantastisks gan augšup gan lejup. Brīdi patīksminamies, pastaigājam pa takām un laižam lejup. Tālāk jau ceļš uz Polijas robežu. Pus asvaltēts, pus grantēts kalnu serpantīna ceļš. Caur eglēm pat nevar nojaust augstumu. Vienīga pazīme orentierim- pie 2000 m atzīmes sak jausties burbuļojosas skaņas no izpūtējiem- motoriņiem sāk trūkt skābeklis. Tā kā Tatri ir samērā zemi, tas mūs netraucē un dodam ručkā.. Arī nākamais pieturas punkts nav ilgi jāgaida: Spisškij Hrad jeb Spiškas cietoksnis. Tam tuvojoties jau pa gabalu parņem tādas monumentālas sajūtas, ne par velti, tā ir lielākā viduslaiku būve Eiropā. Itin labi izprotu, ka tajos senajos laikos stratēgiskā nozīme ir bijusi neatsverama. Piebraucot no tuvākas puses atduramies pret kaut kādu dzezsceļu ar gājeju ceļu cietokšņa virzienā. Apmetam loku pa šoseju un tomēr pēc pastāva kāpuma tiekam pareizajā stāvlaukumā. KārlisV aizbildinoties ar to, ka šeit jau bijis, palik pie močiem snauduļot, mēs, pārējie šturmējam stāvo taku. Pēc kāpiena, protams arī biļašu kasēm, tieku pie sen pelnītā alus kausa. Skats no augšas diezgan iespaidīgs. Ja nu naidnieks nāk, to redz jau vairākus kilometrus. Konspektīva muzeja apskate un dodamies lejup. KārlisV atreferē, ka tūristus vairāk esot interesējušas šurp atbraukušās jawas nekā pats objekts taču vakaram strauji tuvojoties jādomā par naktsmājām. Tur pat, kalna pakājē viesu nama rindā arī atrodam vietu kur piemesties. Visur svaiga remonta pēdas, grants kaudzes un citi labumi. Arī mūsu noskatītajā naktsmītnē nekas nav pabeigts. Tas nekas. Dārgi jau nebija, toties: "Sievas tālāk nelasa": mazliet melnīgsnējā saimniece smuka un šmauga pēc velna! Acis spīd, trūkst tikai radziņu! Čaļi irgojas, ka jāmet sīknauda tā tīri netīši zem galda, lai var papriecāties kā šī locās..... Labi, pie vella izvirtības. Sievas drīkst atsākt lasāmgabalu. No rīta laižamies atkal no kalna uz šoseju. \|Mazliet skumji, mazliet žēl, ka ceļojums iet uz beigām, taču vai viss labais var turpinātis mūžīgi? Laižam tālāk jau riktīgi uz Poliju, pāri tatru pārejai, līkums aiz līkumu un lēnu garu ceļš sāk palikt ar vien plakanāks. Lēni murrājot mocīša motoram nemaz nemanu ka iedegās ceļojumiem par godu iebūvētā degvielas rezerves lampiņa. Andris tik mauc pa priekšu pakaļa jau arī sāk just simto kilometru... Kādā brīdī saprotu ka beigas gan degvielas gan pakaļas ziņā nav tālu, nostopēju visu brigādi krūmainā ceļmalā. Par Poliju un tās krūmiem lai katrs fantazē pats, taču pēc 50 km rezerves lampiņas pavadošās gaismas piestājam arī uzpildīties. Hm. Polija. Daudzo moto tūristu aprakstītais šausmu stāsts. Nelikās nemaz tik traki. Tās fūres, kam vajadzēja, tika mums garām. Mūsu kolonnas "noslēdzošais" Gints ik pa brīdim nolasija morāli par braukšanas kultūru un viss ritēja gana raiti. Vakars noslēdzās kempingā pie Ļubļanas. Ieripojam tumsā ar Andra nafigācijas maldinošo pavadijumu. Sastutētas teltis, paēsts un var likties uz auss. 400 km dienas veikums nav visai nozīmīgs. Ataustot rītam pakojamies un vācamies. Atrodās arī kempinga uzraugs ar vēlmi iekasēt. Aivars veikli samiksē cilvēku un telšu skaitu un tiekam pie nošmauktas atlaides. Savācam šmotkas un tinamies. Diena paiet mērojot Polijas šoseju kilometrus. Domās jau esam gandrīz mājās. Tas arī palīdz mērot ceļu. Vakarā jau esam Augustovā. Atkal kempings ( Krolowa Woda). Grūti gan gāja, taču tikām pie 4 vietīgiem namiņiem . Atkal rīts, jāceļās. Pēdejie tūkstoš km līdz mājām... Nu it kā jau uz pusi mazāk. Pirrms LV robežas piestājam ēstuvē un uzsākam komunikāciju ar mājiniekiem. Kroģelis pasūdīgs, apšaubāmu dekorāciju savārstijums taču po. Tinamies mājās!! Pie robežzīmes fočēšanās- kā nekā svarīgs notikums. Tālāk jau viss kā ierasts pašu mājās- fūru vadītāji sāk signalizēt un rādīt kulakus, jo, redz, mēs par lēnu braucot, ir skaidrs – esam mājās. Kaut kur pie Jelgavas atkal odometrā uzgriezās apaļais skaitlis 44444. Ne daudz ne maz, taču mazliet maģiski. ( tas nekas, ka šobrīd jau 2reiz pārsniegts) No nomales uzsākot braukt pārņem mazliet izmisuma, nostaļģijas un nepiepildijuma sajūtas- Vai tiešām jau atkal viss ir beidzies? Nē! Nevar būt! Gribu braukt atkal! Atverās vārti, suņi sagaida, bērni tiem netiek garām... :"Nekur nav tik labi kā mājās, ne kur tevi negaida tā.... Turpinājums varbūt sekos!


andrys	#2 Ziņojums ievietots 24-04-2016 17:13
Senior Member Ziņojumi: 232 Pievienojies: 09.06.15	Izlasīju...mazliet padomājis teikšu tā: TEV, KĀRLI, IR SMALKI STĪGOTA DVĒSELE! Paldies!


UgunsX	#3 Ziņojums ievietots 25-04-2016 20:43
Member Ziņojumi: 137 Pievienojies: 18.09.14	Nu tad tā arī turpināt, no 2011 līdz mūsdienām


modza	#4 Ziņojums ievietots 27-04-2016 14:34
Member Ziņojumi: 162 Pievienojies: 29.03.12	Lai gan bez aliniem, bet tāpat Kārla garadarbu lasīju ar neviltotu interesi. Labais.


Laacis_ar07	#5 Ziņojums ievietots 27-04-2016 21:31
Veteran Member Ziņojumi: 627 Pievienojies: 29.03.12	Jā,ceļojums labs,aprakstīts izsmeļoši un ar visām odziņām.Mākslinieks!


AldisK	#6 Ziņojums ievietots 28-04-2016 09:41
Moderator Ziņojumi: 1488 Pievienojies: 14.02.12	Labs raksts. Iztiku bez aliņiem. Šis ceļojums jau bija nedaudz piemirsies. Dažu apmeklēto vietu nosaukumus neatcerējos. Lasīju un izbaudīju vēlreiz šo braucienu. Tas patiešām bija neatkārtojami kolosāls ceļojums.

Iet uz forumu: