Apskatīt tēmu
Lappuse 1 no 2: 12
|
 Retro Tūrists 2011
|
|
| andiss |
Ziņojums ievietots 12-03-2012 23:57
|
 Member  Ziņojumi: 109 Pievienojies: 15.02.12 |
Nedaudz iespaidu par Retrotūristu 2011 arī no manas puses. Uzreiz sākšu ar pateicību Mārcim par organizēšanu un visai organizatoru komandai par pašaizliedzīgo ieguldījumu, kā arī nedrīkst nepieminēt, ka ēdiens bija vienkārši debešķīgs.  Pats galvenais Tūrists Mans priekšlikums un novēlējums ir, lai šis pasākums turpinātu izcelties ar superīgu organizētību (interesants maršruts un vēl interesantāki kontrolpunkti) un neatkārtojamu virtuvi, tas ir ēdienu (paskaidrojums priekš tiem, kuri ar virtuvi saprata, virtuves iekārtojumu  ). Ko gan vairāk baram vajag? Vienu vagaru, kas visus izdīda, un pilnus vēderus, lai nevelk uz kašķi .Vēl gribu atvainoties Mārča draudzenei un citām mātēm, kurām līdzi bija mazi bērni, ja gadījumā sestdienas naktī, dodoties prom, nejauši kādu pamodināju. Kāds nesaprašanā jautās, ko nozīmē „dodoties prom”, ja jau tik labs pasākums, kāpēc jādodas prom? Par to sīkāk izklāstīšu tālākajā aprakstā. Ja jau aizskāru vecāku un bērnu tēmu, tad pie viena gribu atstāstīt sestdienas vakarā dzirdēto apgalvojumu. Tagad jau īsti neatceros, kurš to teica, iespējams, ka Kārlis, bet, ja kļūdos, tad īsto autoru lūdzu neapvainoties. Doma sekojoša - uz šādu pasākumi ir vismaz vienreiz jāpaņem līdzi arī bērni un sieva, lai viņi saprot, ka vecais nav vienīgais tāds dīvainis, kurš ilgas stundas pavada garāžā, ka ir vēl tādi un diezgan daudz tādu, un iedomājies, visi viņi ir normāli cilvēki, ar kuriem jautri un patīkami pavadīt laiku. Savādāk, ja ģimenei draugu vai paziņu lokā nav vēl kāds pazīstams retro tehnikas fans, tad var rasties situācijas, kad mājiniekiem ir grūti saprast šo apsēstību. Tagad par pašu pasākuma norisi. Sākās viss ar manu tikšanos ar Kārli, tajā pašā Statoilā uz Jūrmalas šosejas, kur iepriekš tikās vēl daži aktīvisti, vai vismaz plānoja tikties, jo nav sīkākas informācijas, vai viņi tiešām tur satikās. Tik ilgi ņēmāmies pa darbiem, ka beigās pirms paša starta ap 19:30 sāka līt lietus. Mēs ar Kārli apspriedām vai vilkt personīgās siltumnīcas, vai nē. Nolēmām aizbēgt no lietus, jo uz Jūrmalas pusi debesis izskatījās sausas un, būsiet pārsteigti, mums tas veiksmīgi arī izdevās. Izbraucot dažas piles dabūjām, bet tās ātri nožuva un tālākais ceļš bija bez lietus.Maucām divatā tā ap 95-100km/h un katrs kaut ko pie sevis domājām, es - par to kā nonākšu galā, cik ilgi vēl jābrauc, vai tikai telts nebūs jāceļ pa lietu, Kārlis savukārt par..., ziniet es nezinu, par ko viņš domāja, gan jau par kaut ko līdzīgu, jo vismaz no malas skats viņam bija tāds domīgs . Tā mēs diezgan monotoni virzījāmies uz priekšu bez īpašiem notikumiem un piedzīvojumiem, ja nu vienīgi dažas kravinieku un autobusu apdzīšanas, kur Kārlim nebija nekādu problēmu, toties man paātrinājums aizņēma veselu mūžību. Man bija jāsāk plānot manevrs jau laikus un jāieskrienas labu gabalu pirms apdzenamā, un arī tad jāpieplok pie stūres labāko aerodinamisko pozīciju stilā. Tajos brīžos es diezgan daudz aizdomājos par laikiem, kad Jawas valdīja uz ceļiem un kabināja visiem vienā setā. Paga, tādi laiki vispār bija? Moš es par nepareizām lietām sapņoju?! Tā nu, visādas domas domājot, bijām jau pie Tukuma apļa, kur bija jāsatiek Ilmārs no Jelgavas. Sākumā viņu pat nepamanījām, viņa mocis un sieva bija veiksmīgi saplūduši ar benzīntanka nesteidzīgo idilli, vai varbūt vienkārši mums redze sūdīga, bet, kad pats Ilmārs iznāca no tankštelles, to nepamanīt nevarētu pat septiņi aklie ar galvām ūdens spaiņos, jo viņš gandrīz vai spīdēja, gluži kā jāņtārpiņš vasaras naktī. Viņa spilgti oranžo atstarojošo kostīmu vienkārši nevarēja nepamanīt, kas, ja tā padomā, ir liels pluss uz ceļa, jo drošība taču ir galvenais.  Žilbinošais Ilmārs Ja velkam paralēles ar Jawu pirmo kopīgo izbraucienu uz Kuldīgu, tad piedododiet, būtu toreiz bijis arī Ilmārs, neviena vāvere mūs i nepamanītu, jo katram ir skaidrs, kurš būtu pirmais čalis ciemā . Nebūtu viņam līdzi sievas, viņš nemaz līdz „Stiebriņiem” netiktu, jo turpat Tukuma aplī jau bija manāmas plēsīgi noskaņotas riekstu grauzējas, kurām no sejas skaidri varēja nolasīt, ka viņas vienmēr panāk savu.Tā mēs bez īpašas apstāšanās un kavēšanās vilkām līdz Usmas benzīntankam, pieliet bākas līdz lūpai, lai nākamajā dienā var droši un ilgi gāzt. Visu ceļu turējām ap 85-90km/h. Sākumā jau domājām, ka būs jābrauc lēnāk, jo Ilmārs divatā ar sievu uz sava 250cm3, bet viņa braucamais gāja apbrīnojami labi, un bez jebkādām problēmām bijām galā. Usmas tankā uzpildījāmies, papildinājām alus krājumus un - prom uz „Stiebriņiem”. Vakars Stiebriņu sētā bija burvīgs pat ar visu lietu, pērkonu un zibeņiem, kas mūs izklaidēja un lika ciešāk saspiesties tikai īsu brīdi.  Zipspuldze Tas īstenībā bija tieši laikā, jo tad Mārcis vadīja izskaidrojošo sapulci par aizraujošajiem notikumiem, kas mūs sagaida nākamajā dienā. Vēl pirms lietus paspējām uzcelt arī savas teltis. Bijām vieni no pēdējiem, kas to darīja, jo arī ieradāmies gandrīz pēdējie. Pēc mums vēl atbrauca, ja nemaldos, Grandāni un gandrīz ap pusnakti arī Madonas grupējums jeb 6 voltīgie, kur īstenībā tikai viens cilvēks bija no Madonas, pārējie no Rīgas un Ogres. Ja kaut ko rakstu ne tā, droši labojiet! Pārējā nometne jau bija paspējusi iekārtoties un uzēst lielisko soļanku, kurā mierīgi varēja iespraust karoti un tā stāvēja. Kā vēlāk noskaidrojās, visiem īsteniem kurzemnieku ēdieniem jābūt tādiem, lai, iespraužot, karote stāvētu . Tagad es saprotu, kur tādi raženi un mutīgi vīri kā slavenie Rododanderi tai Kurzemē padevušies. Šādi barojot, pat no mazā, kalsnā Rīgas puikas Gunta (Ursus), kuram gan it kā saknes esot Baldonē, īstu vīru var uztaisīt. Vēlreiz paldies pavāriem!Sapulces laikā arī mēs ar Kārli nedaudz iesmēlām no lielā katla, un, kā reizi, instruktāžai beidzoties, arī mūsu vēderi bija pilni un vakara uzdzīve varēja sākties. Bija izveidojušās vairākas grupiņas, droši vien ar tiem, kas viens otru labāk pazīst. Katrs sāka vilkt ārā, kas nu kuram bija paķēries līdzi. Dažs kūpināja patīkami aromātisku ūdens pīpi, cits mērījās, kuram lielāka alus bundža, cits vēl pa kabatu tikai sildīja savu mazo pipariņu. Šeit palūgšu ar fantāziju neaizrauties! Ar pipariņu domāju mazo piparu šņabīti. Visi, kas padomāja kaut ko citu, variet paši izsecināt, cik samaitāti esat . Grupiņas ik pa laikam rotēja, mainījās un sajaucās. Sarunas arī bija visdažādākās gan par motocikletiem, gan par ziemā paveikto vai nepaveikto, par nākotnes plāniem, par dažādiem auto modeļiem, īpaši par BMW un to zirnekļiem, lai kas tie par zvēriem arī nebūtu, kā arī dzirdēju īsu pamācību auto pamata tjūnēšanā. Vispār sarunas bija visām gaumēm un zināšanām, ja neko nezināji par zirnekļiem, varēji mierīgi runāt par sienāžiem, arī bija labi. Es, Kārlis un ventspilnieku apvienība, ik pa laikam iegriežot ar roku darbināmu radio un tukšojot traukus, tā nosēdējām līdz 03:00 vai pat 03:30, kas to lai vairs precīzi atceras. Rītausma bija sagaidīta, tad arī varēja doties pie miera un izklīst pa teltīm, cenšoties neaizķerties un neizraut citiem atsaišu mietiņus.Man rīts iesākās ar Mārča brokastu zvanu, kuru noteikti sadzirdēja arī visi Usmas kempingi. Bez steigas sataisījos, sapakoju pekelītes, izklāju žāvēties telti un devos brokastu galda virzienā.  Rīta duna un daļa no motoparka Ēdiens, kā jau vairākkārt uzsvērts, bija ideāls. Lielākais vairums dalībnieku jau bija paēduši, jo viņiem starts bija pirms mums (mēs izlozējām vienu no pēdējiem starta numuriem), un vajadzēja laikus paspēt visu sapakot un savest darba kārtībā. Iepriekšējā vakarā bijām izveidojuši triecienvienību ar kodēto nosaukumu „Fiksie gliemeži”, kurā ietilpa Kārlis, Aldis ar slepeno ieroci – savu mazdēlu (starp citu viņš bija jaunākais pasākuma dalībnieks) un es. Starts bija aizraujošs - sirdij drebot un nezinot, kas mūs sagaidīs, devāmies intriģējošajā ceļā.  Starts Uzsākām kustību uz pirmo kontrolpunktu, ceļš līdz tam pagāja ātri un bez aizķeršanās, ja neskaita meža ceļa greiderēšanu, kas piespieda mūs pēdējos simts metrus veikt pa mellenājiem, bet tā kā Jawa ir īsts bezceļu dampis, tad problēmu ar to nebija. Pirmos kritušos pamanījām jau Usmā, tās bija kaujinieciskās blaķenes, it kā no Madonas . Iespējams, ka problēmas bija tikai vienai, bet pārējie komandas biedri uzticami palika kopā ar neveiksminieku.Pirmā kontrolpunkta uzdevums Aldim padevās apbrīnojami labi. Viņa mestā bumbiņa no Usmas ezera gigantiskā skatu torņa lidoja tieši mērķī, pareizāk sakot ķiverē, protams, arī es nebiju peļams ķērājs, bet nu galvenie nopelni noteikti ir metējam, es tikai nedaudz piekoriģēju mērķi . Es noteikti trāpīšu mērķī!  Mērķis ir šeit! Tālāk, pēc pirmā kontrolpunkta, sekoja ļoti interesanta foto orientēšanās pa meža ceļiem, kas varēja likt sagriezties pat pieredzes visbagātākā orientēšanās speciālista galvai. Man pat gribas šo posmu nosaukt par mazo Tūrista Dakāru, jo brīžiem segums bija irdens kā tuksneša smiltis. Tas gan notika vienā no tālākiem posmiem, bet tur arī bija līdzīgas irdenas smiltis. Es ļoti veiksmīgi nokritu un profesionāli apmetu kūleni.  Pēc kritiena Šoreiz pie vainas gan nebija „tās” vāveres, kuras starp citu tieši pa to reģionu arī dzīvojās, bet mana neizsakāmā mīlestība pret neatkārtojami krāšņo Latvijas dabu. Vienkārši aizskatījos uz kokiem un krūmiem , tā kā ātrums nebija liels, iztiku bez traumām un bojājumiem. Pēc veiksmīgas Usmas ezera apkārtnes aplūkošanas, mēs izbraucām tieši noteiktajā vietā un bijām pie nākamā kontrolpunkta zem tilta, kas bija pirmais no diviem, īstenībā pat trim punktiem, dēļ kuriem nācās līst zem tiltiem. Mūsu komandai veiksmīgi sadarbojoties, punkts tika ātri atrasts un atkal varējām lēkt zirgos. Vispār kontrolpunkti bija izvietoti ļoti interesanti un arī uzdevumi tajos bija ar labu izdomu un skaidri sajūtamu ieguldīto darbu, kas uzreiz bija redzams, ka nav bijis no mazajiem. Mārcis bija pamanījies iesaistīt pat pašu jaunāko savas ģimenes locekli, kurš ņipri turējās un darbojās pa segu lidlauka vidū. Nākamo kontrolpunktu – slepeno militāro lidlauku meklējot, sanāca tam paskriet garām, jo super lielajā ātrumā, ar kādu Jawa traucas pa grants ceļu, ir grūti uztvert, kas īsti ir tas, kas tik ātri pazib gar acīm. Galu galā ne par velti tas ir slepens. Jā, un vēl tur bija viens tipiņš ar Ducati braucamo, kas maisīja gaisu un mums traucēja . Ja jūs zināt, kas viņš ir, dodiet ziņu, būs razborka ! Lidlaukā bija interesanti. Šķiet pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem uzsēdos moča aizmugurē un iejutos pasažiera lomā. Īstenībā tā nebija nekāda atpūta, bija jāspēlē pasaules slavenā Kurzemnieku motohokeja vienkāršotā versija jeb, sēžot uz moča, ar hokeja nūju jāapdzen bumbiņa apkārt lidlaukam. Kārlis bija ļoti prasmīgs braucējs, tāpēc mēs gana raiti tikām galā ar šo uzdevumu, ko nevarētu teikt par nākamā punkta atrašanu. Motohokejs Nākamais kontrolpunkts - dižais kadiķis - laikam bija pats grūtākais punkts vismaz manā izpratnē, jo ilgstoši nevarējām to atrast. Mēs pat konsultējāmies pie vietējiem partizāniem, izmēģinājām visādas slepenās meža takas, vērojām laika apstākļus, pat sākām ostīt benzīnu, cerībā sasniegt diženā kadiķa transu, bet nekas nepalīdzēja. Vienu brīdi mani pat pārņēma iespaids, ka tas kadiķis ir tik dižens, ka tas pārvietojas . Es pat īsti vairs neatceros, kurš putniņš pačivināja, bet beidzot brīnumainā kārtā atradām arī paslēpto dižkadiķi. Diženais kadiķis, kas mūs iegāza Protams, ja nebūtu šī mazā aizķeršanās, tad noteikti finišētu pirmie, jo mēs taču visu laiku lidojām kā ātruma sacīkstēs pa sāls ezeru . Nezinu vai drīkst stāstīt, ka neiedod diskvalifikāciju par dopinga uzņemšanu, bet mums bija arī viens īpašais pitstops, ko sarūpēja Alda sieva un meita, ar svaigām zemenēm un īpašo spēka jogurtu mazajam braucējam, kurš bija mūsu galvenais stūrmanis. Viņš ņipri sēdēja Aldim aizmugurē un lasīja karti, bez viņa 100 punkti būtu aizbraukuši šķībi.  Pitstops Tālāk bija pāris interesanti kontrolpunkti Kazdangā. Viens, piemēram, bija paslēpts caurtekā zem pārbrauktuves, kuru atrast varēja tikai nebaidoties saslapināt kājas. Aldis nav no bailīgajiem, tāpēc bez liekas čammāšanās metās kails, nu labi ne pilnībā kails, tikai atkailināja kājas un brida ūdenī pēc slepenās zīmītes ar kodu.  Kailās kājas Pēc tam braucot, kājas ātri tika nožāvētas, un mēs jau lidojām pretim nākamajam pārbaudījumam vēl vienā slepenā objektā. Ierodoties nākamajā kontrolpunktā bijušajos PSRS militārajos raķešu bunkuros, bija ļoti interesanta gaisotne. Apkārt skraidīja vīri militārās formās ar maskām un ieročiem rokās, no pazemes atskanēja draudīga motora rūkoņa un aiz kalniņa palīdzības saucienus, pareizāk sakot dziesmu, izdvesa daiļā ķīlniece Sarmīte Baibakova. Nezināma militārā grupējuma galvenā kontaktpersona bija ļoti līdzīga visiem labi zināmās ciskudriļļu rūpnīcas Erenpreis gandrīz vai mantiniekam Tomam, bet tas man noteikti tikai tā izlikās . Smalki pārdomātais scenārijs ar neatkārtojamo glābšanas operāciju vēl šobrīd man labi palicis atmiņā un esmu gana drošs, ka par to stāstīšu arī saviem mazmazbērniem.  Baibakovas jaunkundzi glābjot Visi, kas piedalījās, labi sapratīs, par ko es runāju , jo emocijas tur vienkārši bija burvīgas. Dodoties prom no bunkuriem, sekoja manis iepriekš aprakstītais super veiksmīgais kritiens ar kūleni.Pēc kartes varēja noprast, ka tālāk jāvirzās uz piekrastes pusi, pa ceļam atrodot kontrolpunktu vienā vecā rūpnieciskā padomju laika objektā, kas atradās pilnīgā nekurienē, praktiski meža vidū. Patiešām gribētu zināt, kurš un kādēļ izdomāja to būvēt tieši tur, gan jau, ka ir kāds pamatojums. Meklējot slēpni, objektā varēja labi pieēsties meža zemenes, kuras bija tā labi saaugušas tieši pie paša kontrolpunkta. Meklējot šo punktu, vienu brīdi sāku iejusties indiāņu pēddziņa lomā, jo, vērojot grunts ceļu, varēja labi saskatīt, kur iepriekšējās komandas ir strauji bremzējušas, metušas riņķī, braukušas atpakaļ u.t.t. Bija patiešām interesanti. Pēc meža zemeņu nogaršošanas, devāmies vēl tuvāk piekrastei. Nākamais pēc plāna bija kārtējais tilts (pēdējais no tiem trim, kurus iepriekš pieminēju), bet šoreiz tas bija vēsturisks koka darinājums, vispār ļoti skaista vieta. Iepriekš nebiju tur bijis, kaut citi komandas biedri teica, ka šī esot diezgan zināma vieta.  Koka tilts Redz kā, es ne tikai superīgi pavadīju laiku, vizinoties ar Jawu labā kompānijā, bet arī labāk iepazinu dzimto zemi. Tālāk ceļš veda pavisam uz piekrasti - uz pašu Pāvilostu, kur bija jāizpilda pēdējais uzdevums, vietējo meiteņu siržu lauzēju brāļu vadībā. Arī šis uzdevums bija ļoti interesants ar diviem ūdens spaiņiem, uzņemot laiku, vajadzēja aizbraukt līdz nozīmīgai vietai pilsētā, izlasīt īpašo vēstījumu un atgriezties pēc iespējas ātrāk ar pēc iespējas vairāk ūdeni spaiņos. Es uzņēmos brišanu jūrā un ūdens sagādi, tālāk stafeti pārņēma Aldis ar Kārli pie ruļļiem, kuri praktiski, neizlejot ne pilīti, veikli atgriezās un pabeidza uzdevumu. Pildot uzdevumu, es pamanījos jūrā samērcēt zābakus, bet lai nebūtu galīgi jābrien līdz ceļiem ūdenī, pierunāju vienu vietējo vīru, kurš tur pat peldējās, lai šīs piesmeļ spaiņus ar ūdeni manā vietā. Kā vēlāk izrādījās, šis vīrs bija tās mājas īpašnieks, kas atradās tieši pie kontrolpunkta, un viņš nepavisam nebija priecīgs, ka mēs tur taisām ņigu ņagu viņa sētas priekšā. Man brīnumainā kārtā izdevās viņu pierunāt, droši vien viņš tad vēl nezināja, ka esmu viens no tiem trokšņotājiem, bet jebkurā gadījumā, liels viņam paldies par palīdzību. Un visu vārdā tagad atvainojos, ka mazliet patrokšņojām viņa sētas priekšā!  Ūdens spaiņi ar palīgu fonā  Līdzsvara kontrole  Super precīzie ātomsvari Nobeigumā sekoja finišs un vakara saviesīgā daļa apburošā kempingā "Laikas" ( http://www.laikas.lv/)jūras krastā. Bet nu par visu pēc kārtas. Pēc Pāvilostas, laimīgi un mazliet noguruši, vēja spārniem traucāmies uz finišu kempingā, pa ceļam neaizmirstot uztankot gan braucamos, gan savus taras krājumus vakara cēlienam.  Tankštelle Finišējām veiksmīgi, bez aizķeršanās. Kempingā mūs sagaidīja komandas, kas jau bija finišējušas pirms mums, draugi un radi citiem dalībniekiem, kā arī organizatoru komanda. Ja godīgi, tad biju pat nedaudz pārsteigts par tik lielu laužu pūli, jo iepriekšējā vakarā man šķiet cilvēku bija mazāk, bet var jau būt, ka ierodoties gandrīz pa tumsu, es līdz galam visus nepamanīju. Pēc finiša visi ķērās klāt naktsmītņu būvniecībai un labiekārtošanai. Es neko nebūvēju, jo zināju, ka pa nakti nepalikšu, jo man jau agri nākamajā rītā bija jāstartē ģimenes izbraucienā uz Ērgļiem. Kad vairums dalībnieku bija finišējuši un savas naktsmītnes sagatavojuši, sākās kopīga sēdēšana, tērzēšana un kārtējās lieliskās maltītes gaidīšana.  Atpūta pēc finiša Vairākos katlos virs ugunskura gatavojās īpašs kurzemnieku paēdiens „Šķeļrāceņi ar gaļu”. Lūdzu, pielabojiet, ja nosaukums neprecīzs!  Vakariņas Jūs neticēsiet, man vēl tagad, rakstot un atceroties to smaržu, siekalas saskrēja mutē. Vēlreiz liels paldies pavāriem! Vakariņas bija ļoti garšīgas, īpaši pēc pavadītas dienas uz motocikla. Personīgi es stūmu māgā kā negudrs . Gaidīšanas procesā tika uzdziedātas arī pāris dziesmas. Vienai pat es biju iejuties diriģenta lomā. Kopīga dziedāšana bija ļoti sirsnīgs un saliedējošs pasākums. Noteikti jāatkārto arī šogad! Vispār visa šī padarīšana man atsauca atmiņā tādu kārtīgu vasaras nometni, kaut gan ne reizi tādā neesmu bijis.Pamazām bija finišējušas visas komandas, lielie katli bija iztukšoti, protams, tas viss mijās ar draudzīgu dažādu šķidrumu uzņemšanu. Bija pienācis laiks, kad varējām ķerties klāt apbalvošanas procesam, kas izvērtās ļoti atraktīvs ar vairākām īpašām nominācijām un godalgotajām vietām. Šeit es nevaru nepateikt, ka, kaut gan tajā vakarā "Fiksie gliemeži" netika pie godalgas, vēlāk dienas gaismā un svaigu galvu, pārrēķinot rezultātus, noskaidrojās, ka esam trešajā vietā. Juuuhuuuuuu!!! Savas godalgas saņēmām retro sezonas noslēguma pasākumā Biķerniekos, uzslavas Mārcim par taisnīgumu un liela mākslinieka cienīgo pauzi . Pēc visu oficiālo runu beigām ap pulksten pusvieniem vai vieniem naktī es sāku taisīties mājupceļam. Šeit ir vietā atgādināt par manu atvainošanos Mārča draudzenei un citām mazu bērnu mātēm (šī raksta ceturtajā rindkopā), ja tajā naktī pamodināju kādu bērnu. Kaut gan man šķiet, ka tiem bērniem maigā Jawas dzinēja skaņa vairāk ir kā nomierinoša un iemidzinoša šūpuļdziesma . Nu jau vairs neatceros tieši cikos biju mājās, bet varu pateikt skaidri, braukt pa nakti, bija samērā vēsi un traucēja naktstauriņi, par kuriem ir atsevišķs stāsts. Tie šķiet visu nakti tieši mani vien bija gaidījuši, kad nu es beidzot biju ieradies, metās man virsū, kā nebeidzams mākonis. Pa ceļam līdz Kandavai apstājos pat vairākas reizes, lai notīrītu biezo „zaptes” kārtu no aizsargstikla un priekšējās lampas. Pēc tam biju jau tā pieradis pie regulārās paukščošās skaņas, kas rodas, kad tāds riktīgi noēdies, sulīgs naktstauriņš atsitas pret ķiveres aizsargstiklu, ka distances pēdējā posmā, kad sāka jau aust un tauriņi pazuda, gluži vai sāka pietrūkt šīs patīkamās rīboņas. Mazliet nosalis un uz beigām arī lietu dabūjis, veiksmīgi ierados mājās un pāris stundas vēl nosnaudos. Tāds, lūk, ir mans atskats uz vienu no maniem Top1 pagājušās vasaras notikumiem . Cerams, ka lasītais jums šķita interesants un noteikti piedalīsieties Retrotūristā šovasar. Uz tikšanos! Labojis andiss uz 28-03-2012 11:42 |
|
|
|
| andiss |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 00:49
|
|
Member Ziņojumi: 109 Pievienojies: 15.02.12 |
Kas ilgi nāk, tas labi nāk, beidozot saliku visus puktus uz "i" un pabeidzu brīnišķiga piedzīvojuma aprakstu. Ļoti atvainojos par vilcināšanos! Mārci, kā sauc tos Pāvilostas brāļus un kāds ir kempinga nosaukums? Aldi un Kārli, lūdzu, ilustrējiet rakstu ar bildēm, es zinu, ka jums ir! Vispār viens jautājums, vai šī ir īstā sadaļa šādiem rakstiem, kaut kā ātrumā īsti citu vietu nevarēju atrast!? |
|
|
|
| AldisK |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 09:19
|
 Moderator  Ziņojumi: 1488 Pievienojies: 14.02.12 |
Kādas bildes atlasīšu, un ielikšu, bet kad tikšu mājās pie datora. |
|
|
|
| Kaarlis |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 10:03
|
 Fusioneer  Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12 |
Vai bildi ar kritienu arī drīkst likt? |
|
|
|
| andiss |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 16:16
|
|
Member Ziņojumi: 109 Pievienojies: 15.02.12 |
Mierīgi! |
|
|
|
| AldisK |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 23:00
|
|
Moderator Ziņojumi: 1488 Pievienojies: 14.02.12 |
Dažas bildes.
|
|
|
|
| AldisK |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 23:01
|
|
Moderator Ziņojumi: 1488 Pievienojies: 14.02.12 |
Dažas citas.
|
|
|
|
| aivarsz |
Ziņojums ievietots 13-03-2012 23:20
|
 Admin  Ziņojumi: 2273 Pievienojies: 14.02.12 |
Mans viedoklis par šāda veida un lielizmēra kvalitatīviem rakstiem ir šāds: 1)forumā pazudīs. 2) Kvalitatīvi viennozīmīgi liekams augšdaļā- sekojoši tajā sadaļā, kas patlaban sevi īsti neattaisno nekādā formātā (mūsu motocikli, kas foruma pirmsavota versijā ir raksti). Tur, un tikai tur ir jāliek literatūras pērlītes dažādās. Kuras nevajag, vai nedrīkst komentēt. Šis atskats ir pelnījis būt ārpus foruma. Ja vēl domubiedri sasūtīs foto, admins noadministrēs, kā nākas, būs superduperatskats. |
|
|
|
| Kaarlis |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 10:14
|
|
Fusioneer Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12 |
Lūk vēl kaudzīte bilžu ilustrācijai. Starp citu, patiltē pa ūdeni bradāja Aldis.
|
|
|
|
| Kaarlis |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 10:16
|
|
Fusioneer Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12 |
Laikam jau vajadzētu pikekrist viedoklim par pārvietošanu pie rakstiem, to ilustrējot ar daļu vai visām klātpieliktajām bildēm.
|
|
|
|
| Kaarlis |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 10:17
|
|
Fusioneer Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12 |
Labāko paturēt, pārējais uz miseni
|
|
|
|
| Dalgo |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 10:31
|
 Senior Member  Ziņojumi: 376 Pievienojies: 15.02.12 |
Kāds baigi nocenties sarakstot tādu garu tekstu.. Bet es tomēr dotu priekšroku vizuālam atskatam filmēšanas režīmā |
|
|
|
| andiss |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 12:38
|
|
Member Ziņojumi: 109 Pievienojies: 15.02.12 |
Piekrītu par raksta pārvietošanu, tāpēc arī jautāju, par īsto vietu. Admin pārliec, lūdzu! |
|
|
|
| Kaarlis |
Ziņojums ievietots 14-03-2012 12:43
|
|
Fusioneer Ziņojumi: 2155 Pievienojies: 13.02.12 |
Raksts ar ilustrāciju ir stipri foršāks! Varbūt vēl varēja piemest bilžuku ar sekretāres glābšanu, citādi SUPER! |
|
|
|
| AldisK |
Ziņojums ievietots 19-03-2012 16:41
|
|
Moderator Ziņojumi: 1488 Pievienojies: 14.02.12 |
Dalgo rakstīja: Kāds baigi nocenties sarakstot tādu garu tekstu.. Bet es tomēr dotu priekšroku vizuālam atskatam filmēšanas režīmā Raksts un filma-tās ir divas dažādas lietas. Filmā nekad nevar parādīt to ko var uzrakstīt. Un lai uztaisītu labu filmu, tur arī vajag talantu. Tāpat kā ar rakstītšanu ne katram tas padodas. Un nekoriģēts materiāls bieži vien nemaz tik interesants un baudāms nav. Ja jāskatās kādu minūti un ilgāk uz cēļu pie priekšējā riteņa, tas nav nekas interesants u.t.t. Labojis AldisK uz 19-03-2012 16:52 |
|
|
|
| Dalgo |
Ziņojums ievietots 19-03-2012 18:01
|
|
Senior Member Ziņojumi: 376 Pievienojies: 15.02.12 |
..nekoriģēts materiāls ,. nav baudāms.. Protams, un ar viena gada aizkavēšanos rakstīt par pasākumiem, kas sen jau ir aizmirsti.. visnotaļ interesanti Teiksim tomēr, abi labi!  |
|
|
|
| turists |
Ziņojums ievietots 27-03-2012 22:09
|
 Admin Ziņojumi: 653 Pievienojies: 14.02.12 |
andiss rakstīja: Kas ilgi nāk, tas labi nāk, beidozot saliku visus puktus uz "i" un pabeidzu brīnišķiga piedzīvojuma aprakstu. Ļoti atvainojos par vilcināšanos! Mārci, kā sauc tos Pāvilostas brāļus un kāds ir kempinga nosaukums? Aldi un Kārli, lūdzu, ilustrējiet rakstu ar bildēm, es zinu, ka jums ir! Vispār viens jautājums, vai šī ir īstā sadaļa šādiem rakstiem, kaut kā ātrumā īsti citu vietu nevarēju atrast!? Kempings: "Laikas" Par Pāvilostiešiem izstāstīšu, kad atbrauksi ciemos! Paldies par rakstu, tas ir lielisks! |
|
|
|
| bizits |
Ziņojums ievietots 27-03-2012 23:06
|
 Junior Member  Ziņojumi: 22 Pievienojies: 27.03.12 |
Es ar gaidīju izsmeļošū rakstu no andis! Zvērīgi atcerēties! P.S. - sveiciens entuziastiem par foruma izveidi!!! |
|
|
|
| oilmaster |
Ziņojums ievietots 28-03-2012 16:08
|
 Veteran Member  Ziņojumi: 839 Pievienojies: 15.02.12 |
Andi, Tev grāmatas jāraksta. |
|
|
|
| Guntis |
Ziņojums ievietots 28-03-2012 16:43
|
 Fusioneer Ziņojumi: 1816 Pievienojies: 13.02.12 |
Bija jauki Atmiņas jaukas,kompānija laba. Tik interesantāk lielākā pulkā |
|
|
|
Lappuse 1 no 2: 12
| Iet uz forumu: |
