andiss rakstīja:

Kā tad šogad pa īstam viss notika!


Retrotūrists, kā vienmēr bija visaugstākajā līmenī, man pat gribētos teikt, ka Retrotūrists ir kļuvis kā tāds kvalitātes etalons, ko apliecina gan pasākuma ilgmūžīgums, gan kuplais dalībnieku skaits (neviens cits retro moto tehnikas pasākums nav tik apmeklēts un galvenais, ka katru gadu šis pasākums piesaista ar vien jaunus cilvēkus, kas iepriekš nekur citur tā īsti nav piedalījušies).

Man viss sākās diezgan klasiski, kā parasti uz pasākumu devos kopā ar Kārli, vienīgi šogad atšķirībā no aizpagājušā gada, kad mums pa ceļa pievienojās Ilmārs savā spilgti oranžajā jāņtārpiņa lietus kostīmā, mēs Jūrmalā sagaidījām Andri, kurš visticamāk ir šī gada pasākuma vistālākā ceļa mērotājs, jo brauca no pilsētas, kuras nosaukumu sev par skatuves vārdu izvēlējusies viena diezgan zināma amerikāņu dziedātāja (viņa gan, cik zināms, bez saskaņošanas ir pielikusi savam vārdam vienu papildus burtu laikam, lai slēptu pēdas ).

Nelielai atkāpei, piektdien, tas ir Retrotūrista pirmajā dienā, no rīta Jūrmalā paspēju vēl iziet motocikla tehnisko apskati, bet ne tas ir tas būtiskākais šajā atkāpē. Pēc šīs apskates izmetot mazu līkumu pa pilsētu (kur katrs kārtīgs latviešu vecis vārdā Vilnis vismaz reizi gadā uz kādu nedēļu jūtas patiešām jauns, jo to nepārprotami visi visu laiku atgādina) un dodoties uz savu vasaras bungālo, pie viena krustojuma man blakus uz čoperveidīga braucamā pieripināja pats Mežapuķes kungs, pamāja ar galvu, nopētīja manu braucamo un iedegoties luksofora zaļajai gaismai aizšāvās tālāk savās darīšanās, lai kur arī tas būtu, es biju tik ļoti saviļņots par šādu notikumu, ka pat neapjautājos par šī gada Retro Jūrmala plāniem. Tas vēl nav viss šī atkāpe turpinās, visu piektdienu grozoties pa Jūrmalu, dienas otrajā daļā ik pa laikam uz ceļa pamanīju kādu retro motociklu, kas apkrauts ar somām un smaidīgu vadītāju, līganā gaitā nozuda Kurzemes virzienā. Un katru reizi pēc šāda garām braucēja es automātiski pats sāku smaidīt, jo pirmkārt mani pārņēma tāds viegls satraukums un gaidas, līdzīgi kā pamatskolas laikā, kad iepriekšējā vakarā pirms ilgi gaidītās klases ekskursijas nekādi nevarēju aizmigt, otrkārt es zināju, kur viņi visi brauc, treškārt pēc mirkļa es pats uz turieni braukšu un varēšu satikt gan ilgi neredzētus cilvēkus, gan iepazīt jaunus, varēšu arī aplūkot ko nu kurš ir saskrūvējis, vai tieši otrādi nav saskrūvējis, es vienkārši būšu starp savējiem, kuri saprot mazliet eļļainos bikšu starus un zilgano dūmu smaržu no izpūtējiem. Varbūt kādam tās ir vienkāršas lietas, bet es teikšu Silvio vārdiem (šī gada jaunajam vācu izcelsmes dalībniekam), ka nav nemaz tik daudz to cilvēku, kas ņemas ar retro motocikliem, ar kuriem var kopīgi izbraukt un kuri patiešām saprot šīs lietas.

Atpakaļ pie turp ceļa, tā mēs trijatā mierīgā garā, braucot ne ātrāk par 70km/h, galvenokārt tāpēc, ka manam braucamajam motors vēl nav piebraukts, slīdējām cauri piejūras ciemiem (tur arī ātrāk nepaskriesi un tas pat nav vajadzīgs, jo savādāk tu nepaspēj izbaudīt visu skaisto, kas ir apkārt un izjust visas smaržas, kas virmo gaisā, jūra, saule, priežu mežs, tikko kūpinātas zivis, svaigi pļauta zāle, vienu vārdu sakot galvu reibinošs kokteilis). Atstājot ciemus aiz muguras es, braucot pa priekšu, sāku gaidīt, savā galvā ieplānoto, krustojumu, kurā mums jāpagriežas, bet te pēkšņi, krustojumam neesot pat tuvumā, Kārlis mani apdzen un rāda, ka nākamajā ceļā jāgriež pa kresi, es mazliet neizpratnē nodomāju, varbūt vecais kārumnieks ir pamanīja kādu vāveri (tiem, kas ir lasījuši par mūsu pirmo kopīgo izbraucienu pirms vairākiem gadiem, vāveres tēls nebūs svešs ) un grib tikt skaidrībā ar riekstiem. Es nebiju ļoti pārsteigts, kad noskaidrojās, ka Kārlis kārtējo reizi maršruta plānotājā ir iedarbinājis savu mīļāko funkciju, tas ir, taisnākais ceļš līdz mērķim neizvēloties asfaltētus ceļus un tāpēc mēs arī pagriezāmies un nekādi sīkie grauzēji nav spējuši satricināt cilvēka kāri pēc grants sišanās pa motora apakšu un zaru švirkstoņu gar pleciem. Beigās sanāca, ka uztaisījām mazu Retrotūrista ģenerālmēģinājumu, jo kā izrādījās, tieši pa šo pašu mūsu izvēlēto ceļu tikai no otras puses, nākamajā dienā bija jābrauc un jāmeklē viens no pirmajiem kontrolpunktiem.
Tā mēs veiksmīgi un bez starpgadījumiem, ja neskaita vienu izteikti kareivīgu mājas sargu suņa veidolā, kuram motocikli acīmredzot ir vājība, nonācām galamērķī, slavenajā viesiem paredzētajā rančo tipa fazendā „Meņģeļi”, kuras saimnieks pat aiz trejdeviņām jūrām ir zināms ar savu neizmērāmo viesmīlību par ko viņam milzīgs paldies. Starp citu, es neesmu aizmirsis, ka man viņam jāatgriež viens tūrista trauku komplekts, kuru pats, pa Jūrmalu sapņojot, apbrīnojot garām braucošos motociklus un kavējoties atmiņās par pamatskolas laika ekskursijām, biju aizmirsis paņemt. Man jau ir plāns kā visu noorganizēt tā, ka Anri gaidi pārsteigumu

Par turpmākajiem piedzīvojumiem Retrotūrista 2013 laikā lasiet nākamajos Jawaklubs.lv žurnāla numuros, ieskatam varu pavēstīt, ka gaidāmi interesanti notikumi gan ar jau iepazītajiem varoņiem, gan kopīgi iepazīsim arī jaunus varoņus!

Maziņš konkursiņš!
Tie kas uzminēs, cik daļas būs šim varoņeposam, saņems pārsteiguma balvas, no manis personīgi!